Bērnību nodzīvoju ar uzskatu, ka pasaule ir sakārtota cik ideāli vien tas ir iespējams, bet pats tajā īsti neiederējos. Viss kas apkārt notika šķita tik nemaināms. Pat pašam sevi mainīt šķita nereāli. Es drīzāk tikai plūdu un ņēmu tik to ko deva.
Paaugoties sapratu ka gluži ideāla tā nav, pat tuvu tādai nav. Tagad arī ticu ka ir iespēja mainīt sevi un kas vel jaukāk visu... Viss kas ir vajadzīgs ir apņemšanās.
Esmu novērojis ka cilvēki pieaugot zaudē idejas par skaistām vispasaules utopijām. Es nevēlos zaudēt šīs idejas. Tāpēc izlēmu tās pierakstīt.
Kādam manas idejas varētu šķist nereālas, bet kā nesen kaut kur lasīju Visvairāk sāp, kad kāds ir izdarījis kaut ko tādu par ko tu teici, ka tas nav iespējams.
No comments:
Post a Comment